Iespējams, teātris ir populārākā skatuves mākslas forma Latvijā. Katrā lielākajā Latvijas pilsētā ir vismaz viens teātris: tā ir māksla, kas pieejama visiem, ko ir iecienījis teju ikviens – jauns vai vecs, no laukiem vai no pilsētas. Iešana uz teātri ir rituāls, kad cilvēki tērpjas svinīgi, pirms izrādes apmeklē kafejnīcu un mīļākajiem režisoriem un aktieriem nes ziedus. Dodoties uz izrādēm galvaspilsētā no citām vietām Latvijā, viņi pat organizējas grupās un ierodas ar autobusiem. Daļa cilvēku klusi nosoda tos, kuri teātrī ierodas džinsos, un kušina tos, kuri izrādes laikā trokšņo. Latvieši ļoti mīl teātri.

Aizraujošs laiks Latvijas teātriem

Šodien mākslinieki, režisori, horeogrāfi un aktieri apstrīd tradicionālos teātra standartus. Viņi rada unikālas un eksperimentālas teātra formas, veidojot sarunu ar publiku pilnīgi jaunā veidā, un rāda tādu teātri, kuru var izbaudīt un traktēt pilnīgi netradicionāli. Tomēr tradicionālais teātris nekādā ziņā nav stagnējošs, tas eksperimentē ar dekorācijām, uzved arvien pretrunīgākas lugas, iestudē izrādes neierastās telpās, sadarbojas ar jauniem teātriem un ārvalstu režisoriem un „aizdod” savus aktierus neatkarīgiem uzvedumiem.

Latvijā gan režisori, gan aktieri tiek ļoti godāti, kas arī apliecina šī mākslas veida popularitāti. Režisori latviešu sabiedrībā bauda cieņu un bieži vien tiek uzskatīti par sabiedrības viedokļa veidotājiem; viņiem lūdz izteikt domas par dažādiem sociāliem un politiskiem jautājumiem. Aktieri ir tikpat populāri kā popmūziķi, viņi ir slavenības, un vietējie iedzīvotāji izturas tā, it kā tie būtu Holivudas zvaigznes.

Nozīmīgākie mūsdienu teātra jaunie režisori ir Valters Sīlis, Kārlis Krūmiņš, Viesturs Meikšāns, Elmārs Seņkovs, Vladislavs Nastavševs. Iepriekšējās paaudzes vislabāk pazīstamie režisori ir Alvis Hermanis, Dž. Dž. Džilindžers, Edmunds Freibergs, Viesturs Kairišs, Gaļina Poļiščuka un daudzi citi, kuri ir paplašinājuši stilistiskās robežas un ieviesuši uz Latvijas skatuves postmoderno domāšanu un izteiksmi.

Latviešu teātra vēsture

Latviešu profesionālā teātra pirmsākumi saistās ar tā dēvēto „pirmo atmodu”, kad pirmā augsti izglītotā latviešu paaudze apliecināja savu nacionālo un intelektuālo identitāti. Pirmais profesionālais latviešu aktieris, režisors un dramaturgs bija Ādolfs Alunāns, un viņa pirmā luga 1869. gadā iezīmēja Rīgas Latviešu biedrības nama izveidi, kas kļuva par ievērojamu nacionālo kultūras centru.

Sākotnēji latviešu teātrī tika izmantota vācu skolas stilistika ar pārspīlētiem žestiem, mīmiku un emocijām. Laika gaitā šo stilu aizstāja Eiropas jaunās tendences – naturālisms un simbolisms –, kā arī Krievijas izrādes, drāmas un tēlojuma principi.

Pazīstamākie 19. gs. beigu un 20. gadsimta sākuma dramaturgi bija Rūdolfs Blaumanis, Rainis un Aspazija. Lugās viņi stāsta par tām cīņām, ko tauta izcīnījusi vēsturiskos pagrieziena punktos, iedzīvinot tos simboliskos un mitoloģiskos tēlos un konfliktos. Piemēram, Aspazijas lugas var uzskatīt par pirmajiem sieviešu tiesību un brīvās gribas manifestiem. Viņas lugu panākumi ir ievērojams fakts pats par sevi, jo sieviešu rakstītas lugas Eiropā tajā laikā parasti nebija veiksmīgas.

Pēc Otrā pasaules kara latviešu teātris nonāca padomju varas iestāžu rūpīgā kontrolē un uz to tika izdarīts ideoloģiskais spiediens. Tajā laikā teātris bija viens no nedaudzām sabiedriskajām vietām, kur vēl arvien runāja latviešu valodā un joprojām gaisā bija jūtama personiskā brīvība. Visjūtamāk tā izpaudās Pētera Pētersona 20. gs. 60.-70. gados izveidotā t.s. dzejas teātra izrādēs. Būtiska personība latviešu teātrī ir Eduards Smiļģis, kurš nodibināja Dailes teātri – vienu no populārākajiem tradicionālajiem teātriem.

20. gs. 60. gados latviešu teātra spēles laukums paplašinājās un uz skatuves uznāca daudz talantīgu režisoru, tostarp Alfrēds Jaunušāns Rīgā un Oļģerts Kroders Valmierā. Jaunas tendences astoņdesmitajos gados teātrī ieviesa Māra Ķimele, Ādolfs Šapiro un Kārlis Auškāps.

Latviešu teātra festivāli

Latviešu teātra ainavu bagātina vairāki festivāli. Starptautiskais Jaunā teātra festivāls Homo Novus, kas notiek reizi divos gados, darbojas kā platforma jaunu māksliniecisku iniciatīvu un partnerību izveidei. Homo Alibi ir starptautisks festivāls, kura centrā ir eksperimentālais teātris, un tā mērķis ir aktualizēt konkrētu Latvijas un Eiropas teātra ainā nozīmīgu tēmu. Savukārt Latvijas izrāžu skate ir festivāls, kas paredzēts starptautiskai auditorijai, bet godina Latvijas teātra sezonas aizraujošākos notikumus un izrādes.

Notiek arī Operas svētki, Baltijas baleta festivāls, Rūdolfa Blaumaņa teātra festivāls, Baltijas mūsdienu drāmas festivāls „Skats”, festivāls „Dirty Drama”, kā arī Starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls „Laiks dejot” un starptautisks teātra festivāls bērniem un jauniešiem „No-Mad-I". Kā redzams, latviešu teātra pasaulē ir daudz, no kā izvēlēties.

Papildus informācija: