Vārds „Latvija” nāk no senajiem latgaļiem – vienas no indoeiropiešu baltu ciltīm, kas kopā ar kuršiem, sēļiem un zemgaļiem veidoja latviešu tautu. Latvijas Republika, kas dibināta 1918. gada 18. novembrī, ir nosaukta latviešu vārdā.

Latvijas Republika ir starptautiski atzīta kopš 1921. gada. Sākot ar 1940. gadu, Latvija pārcieta padomju un nacistu okupāciju, bet 1991. gadā neatkarību atjaunoja. 2004. gadā Latvija iestājās NATO un Eiropas Savienībā.

Himna

Baumaņu Kārļa komponēto dziesmu „Dievs, svētī Latviju!” pirmo reizi dziedāja pirmajos Latviešu Dziedāšanās svētkos 1873. gadā. Latvijas Republikas Satversmes sapulce 1920. gadā izvēlējās šo dziesmu par valsts himnu.

Dievs, svētī, Latviju,
Mūs' dārgo tēviju!
Svētī jel Latviju,
Ak, svētī jel to!

Kur latvju meitas zied,
Kur latvju dēli dzied,
Laid mums tur laimē diet,
Mūs' Latvijā!

Himnas nosaukums ir ietverts arī Latvijas 2 eiro monētu jostā.

 

 

Karogs

Latvijas karoga vēsture aizsākusies jau 13. gadsimtā, tādējādi tas ir viens no senākajiem karogiem pasaulē. Karmīnsarkanais karogs ar baltu horizontālu joslu vidusdaļā simbolizē Latvijas vēsturi.

Leģenda vēsta: kāds kaujā ievainots latviešu virsaitis ticis noguldīts uz balta palaga, kas sasūcās ar viņa asinīm, bet tur, kur atradies viņa ķermenis, palikusi balta svītra. Viņa kareivji pacēla šo palagu kā karogu, un tas viņus aizveda līdz uzvarai. 

Ģerbonis

Latvijas valstiskumu un nacionālo identitāti ataino šādos simbolos: trīs zvaigznes, saule, jūra un ozola lapas. Vēsturiskos ģeogrāfiskos novadus Kurzemi un Zemgali pārstāv sarkanais lauva, bet Vidzemi un Latgali attēlo sudraba grifs.

Valsts nozīmes vēstures piemineklis

Brīvības piemineklis ir svarīgākais vēstures piemineklis, Latvijas neatkarības un valstiskuma simbols. Pieminekļa autors ir Kārlis Zāle, un tas tika uzcelts 1935. gadā par tautas saziedotajiem līdzekļiem. Piemineklis ir izdzīvojis piecdesmit okupācijas gadus un 20. gs. 80. gadu beigās kļuva par masu pulcēšanās vietu pretpadomju demonstrācijām.

Uz tā iekalts uzraksts „Tēvzemei un brīvībai”. Skulpturālie ciļņi tā pamatnē attēlo būtiskus Latvijas vēstures brīžus, bet sieviete pieminekļa augšpusē simbolizē Latvijas brīvību un neatkarību. Viņas rokās ir trīs zvaigznes, kas simbolizē trīs vēsturiskos Latvijas novadus. Svētkos un valsts vizīšu laikā pieminekļa pakājē tiek likti ziedi par godu tiem, kas ziedoja savu dzīvību Latvijai

Dabas simboli

Latvijas nacionālais putns ir baltā cielava (Motacilla alba). Šis nenogurdināmais, enerģiskais putns bieži minēts latviešu tautasdziesmās kā strādīguma un čakluma simbols. Cielava ligzdo ēku pažobelēs, malkas grēdās, kā arī cilvēku darinātos būrīšos, un visbiežāk redzama, veikli skraidot pa zemi, meklējot zariņus ligzdai un pārtiku mazuļiem. Putns apstājoties šūpo garo asti augšup-lejup, bet tā lidojums ir viegls, ātrs un viļņveidīgs.

Latvijas nacionālais kukainis ir divpunktu mārīte (Adalia bipunctata), viens no latviešu bērnu stāstos un pasakās visiemīļotākajiem simboliem. Mārītes nosaukums ir saistīts ar senlatviešu dievību Māru jeb „zemes māti”, kas ir zemes auglības simbols. Latvieši izsenis mārītes uzskatījuši par svētu simbolu un dēvējuši arī par dievgosniņām. Atšķirībā no veiklās baltās cielavas, divpunktu mārīte kustas lēni un uzmanīgi, bet prot lieliski sevi aizstāvēt.

Latviešu nacionālā puķe ir parastā pīpene jeb margrietiņa (Leucanthemum vulgare). Šī pļavas puķe zied jūnijā, tieši īstajā brīdī, lai tiktu iepīta Jāņu vainagos. Margrietiņa zied līdz septembrim un ir viens no iecienītākajiem ziediem, ko visu vasaru izmanto pušķos un dažādās ziedu kompozīcijās.

 

Ozols un liepa latviešu folklorā simbolizē vīrieša un sievietes tēlu un tiek uzskatīti par Latvijas nacionālajiem kokiem. Liepa (Tilia cordata) un ozols (Quercus robur) ir Latvijas ainavai raksturīgi koki un seno latviešu praktiskajā un garīgajā dzīvē tiem bijusi liela nozīme. Abus kokus tradicionāli izmantoja medicīnā, un tie bieži arī minēti latviešu teikās, pasakās un tautasdziesmās. Joprojām liepas ziedus izmanto tējām un ozola mizu – ārstnieciskos preparātos. Latviešu pagāniskajā reliģijā ozolam bija dievišķs statuss, un vietām šie svētie ozoli ir saglabājušies vēl šodien. Daudzi lielie ozoli jeb dižozoli ir valsts aizsardzībā kā īpaši dabas pieminekļi, un tos aizsargā kā nacionālo bagātību. Ozollapas izmanto, vijot Jāņu vainagus jeb kroņus vīriešiem, un bieži tie redzami kā dekoratīva noformējuma elements latviešu heraldikā un dekoratīvajā mākslā.

Latviešu likteņupe ir Daugava – Latvijas lielākā un vēsturiski nozīmīgākā upe. Tas nosaka robežas starp etnogrāfiskajiem reģioniem Vidzemi un Latgali tās labajā krastā un Kurzemi un Zemgali – kreisajā. Upi sākotnēji izmantoja vikingi kā pirmo posmu Dzintara ceļā, kas bija galvenais tirdzniecības ceļš, savienojot zemes ap Baltijas un Melno jūru. Daugava bija gan stratēģiska transporta artērija, gan iztikas devēja daudziem latviešiem. Pagājušajā gadsimtā upe sāka kalpot kā hidroelektroenerģijas avots, ienesot gaismu Latvijas mājās. Upei Latvijas vēsturē bijusi liktenīga loma, tā arī kļuvusi par nozīmīgu tēmu dziesmās, dzejā un prozā.